Vibratora vēsture

Vibrators tika izgudrots 18. gadsimtā, lai atvieglotu ārstu darbu, kas ar maksts masāžu ārstēja sieviešu histēriju un “dzemdes trakumu”. Pirmais vibrators bija stacionāra ierīce, kuru darbināja tvaiks: galu galā 18. gadsimts tiek dēvēts par tvaika darbināmo mehānismu uzvaras gājiena gadsimtu. Ārsti nu varēja atpūtināt savas rokas, jo tvaika mašīna – vibrators tika galā ar uzdevumu un noveda sievieti līdz orgasmam četru līdz desmit minūšu laikā. Līdz šīs brīnummašīnas izgudrošanai dakteriem bija jānopūlas ar rokām reizēm pat veselu stundu, kamēr kārtējā histēriskā būtne tika vaļā no “iekšējā ļaunuma”, sasniedzot orgasmu. Protams, ar vienu tādu seansu nepietika un dāmas apmeklēja šīs procedūras vairākas reizes nedēļā gadiem ilgi.

1882. gadā angļu ārsts Joseph Mortimer Granville izgudroja elektromehānisko vibratoru kā medicīnisku instrumentu. Viņš nebija vienīgais, kas izgudroja vibromasējošas ierīces. Arī citi ārsti centās atvieglot savu darbu ar tehnikas palīdzību. Tā laika medicīnas literatūrā vibromasāža tika slavēta un ieteikta praktiski pret visām slimībām kā sievietēm, tā vīriešiem.

1902. gadā Hamilton Beach patentēja pirmo rokas vibratoru, kas bija paredzēts lietošanai mājas apstākļos. Tā vibrators kļuva par piekto patentēto mājas mehānisko ierīci. Šajā sarakstā pirmo vietu ieņem šujmašīna, savukārt, trešo vietu pēc vibratora – elektriskais gludeklis, kas parādījās jau krietni vēlāk.

Divdesmitā gadsimta sākumā mājas vibratorus sāka ražot masveidā, tie maksāja no 5 līdz 10 dolāriem un tika labi pirkti, neskatoties uz neskaitāmām publikācijām presē par to, ka sieviešu histēriju drīkst ārstēt tikai ārstu uzraudzībā un pašārstēšanās var nest lielu kaitējumu. Sievietes vienalga pašārstējās un viņu vīri, cita starpā, bija visnotaļ apmierināti ar attiecīgo efektu. Vīrieši bez lieliem iebildumiem pirka un pasūtīja sievām šo medicīnisko ierīci pa pastu, pat neiedomājoties, ka šī ierīce varētu kaut kādā veidā aizskart viņu pašcieņu. 1917. gadā amerikāņu mājās bija vairāk vibratoru nekā tosteru. Tie bija dažādas formas, krāsas un kvalitātes, ierīce orgasma sasniegšanai tika piedāvāta pat putekļusūcēja uzgaļu komplektā.

1920. gadā kinokompānija Stag films porno vibratorus sāka izmantot filmu veidošanā kā rekvizītu. Visiem kļuva skaidrs, ka vibrators sniedz vienkārši seksuālu baudu un ārstēšana kā attaisnojums vibratora lietošanai vairāk nestrādā. Tā vibrators tiek svītrots no medicīnas ierīču saraksta. Tajos gados populārā filma “Mūķenes stāsts” vēlreiz apliecināja, ka vibrators ir tā ierīce, kas ļauj sievietei tikt pie baudas un orgasma bez vīrieša palīdzības. Protams, sievietes par tādu viņu noslēpuma atklāšanu ļoti apvainojās. Ļoti apvainojās arī vīrieši un sāka uzskatīt, ka nu sievietes iemācījušās viņiem būt neuzticīgas ne tikai ar citiem vīriešiem, bet arī ar vibratoriem. Turklāt vibratori pazuda no aptieku reklāmu lapiņām. Toties izgudrotāji turpināja pilnveidot šīs ierīces.

Kad 1960. gada vidū par modes lietu kļuva seksuāla apmierinājuma gūšana no visa, kas var to sniegt, vibratora ignorēšana tika pārtraukta. Te atkal iesaistījās ārsti un apstiprināja, ka vibrators ir tā ierīce, kas ļauj tikt vaļā no seksuālas spriedzes.

1973. gadā Betty Dodson sāka veidot apmācības kursus sievietēm masturbācijas tehnikas apgūšanā ar vibratoru un bez tā. Viņas grāmata Sex fot One pēc iznākšanas tika nekavējoties iztulkota astoņās valodās. Drīz pēc tam Betty Dodson Ņujorkā atvēra sekspreču veikalu sievietēm. Apmēram pēc pieciem gadiem vibrators kļuva par priekšmetu, par kuru var runāt, bet ne pārāk daudz un skaļi. Kopš tiem laikiem jebkura sieviete var izvēlēties sev vibratoru saskaņā ar savām vēlmēm un estētiskiem uzskatiem. Turklāt pie šīs mājas ierīces var tikt visdažādākajos veidos – aizejot uz intīmpreču veikalu, vai pasūtot internetā, izdodot lielu naudu par tehnoloģiju jaunumiem, vai pavisam nelielu par vienkāršu gumijas izstrādājumu, ko darbina baterijas.